Mobilās pirtis

Ievads

Mūsdienu intensīvajā dzīves ritmā un ikdienas steigā, cilvēki arvien vairāk meklē vietas un veidus, kur un kā atgūt garīgo līdzsvaru, mieru un harmoniju. Līdzās dažādiem izglītojošiem kursiem, jogas nodarbībām un meditācijām, daudzi kā labāko veidu garīgā līdzsvara atgūšanai, ķermeņa un gara higiēnas nodrošināšanai ir atzinuši pirti un pirts procedūras.  

Pēdējos gados Latvijā, pateicoties atsevišķu aizrautīgu cilvēku ieguldītajam darbam un laikam, pētot latviešu senču atstāto gara mantojumu, ir atdzimis senais latviešu pirts rituāls, kurš ir ļoti intīms un garīgs. Tas palīdz atjaunot ne tikai fiziskos spēkus, bet arī garīgos, sakārto cilvēka dvēseli, ļauj atgūt mieru un harmoniju ar sevi un apkārtējo pasauli.

Protams, ir cilvēki, kuriem pirts ir vieta, lai vienkārši atpūstos un jautri pavadītu laiku sev tīkamu cilvēku sabiedrībā. Daudzām tautām šodien un arī agrākos laikos pirts bija ne tikai vieta, kur mazgāties, bet lielā mērā pirtis pildīja socializēšanās funkciju: cilvēki tur satikās, apmainījās ar informāciju un kārtoja darījumus.

Ņemot vērā mūslaiku cilvēku dzīvesveidu, kas saistīts ar regulāru un aktīvu pārvietošanos, cilvēku augošās prasības, arvien lielāku popularitāti gūst pārvietojamās jeb mobilās pirtis, kas var tikt ņemtas līdzi izbraukumos, piegādātas uz ikvienam piemērotāko un vēlamo vietu.

Mobilās pirts popularitāti apliecina kaut vai Somijas pilsētā Teuva ikgadējais organizētais mobilo saunu festivāls, kur no visiem Somijas nostūriem un arī ārzemēm ierodas pirts entuziasti ar pašdarinātām un pašizgudrotām pārvietojamām pirtīm, kur vienīgais nosacījums ir, lai tajā ietilptu vismaz viens cilvēks. Iepriekšējos gados šis festivāls ir pulcinājis 40-50 mobilo pirtu „konstruktorus” un līdz pat 8000 apmeklētāju.

Mobilās pirtis

Mobilās pirtis sendienās

Neskatoties uz mobilās pirts aktualitāti mūsdienās, to ideja nav radusies 21. gadsimtā. Par mobilajām pirtīm rakstīja vēl slavenais vēstures tēvs Hēredots, kurš dzīvoja no 484 – 425. gadā p.Kr. un, proti, viņš aprakstīja skitu klejotājcilšu pirts tradīcijas. Tā kā sakarā ar tradicionālo dzīvesveidu klejotājciltis nevarēja atļauties stacionārās pirtis, lai nodrošinātu cilts locekļu higiēnu pēc vajadzības tika uzslieta pārvietojamā pirts, kas nedaudz atgādināja jurtu. Tika saslietas trīs koka kārtis, kuras attiecīgi tika apvilktas ar biezu filca audumu, kas nodrošināja lielisku siltumizolāciju. Pirts vidū tika novietots katls ar ūdeni, bet pie pirts ugunskurā tika karsēti akmeņi. Sakarsētos akmeņus skiti ienesa pirtī un iemeta ūdenī. Pirts ātri pildījās ar garu, kurā skiti varēja tvaicēties.

Tāpat skiti tradicionāli uz karstajiem akmeņiem lēja virsū dažādu stepes zālīšu uzlējumus, kā arī uz akmeņiem tika dedzinātas, piemēram, kaņepju sēkliņas, kas visticamāk liecina par pirts procedūras rituālo jēgu, kad līdzās miesas attīrīšanai tiek attīrīta arī cilvēku dvēsele (sava veida reliģiozs akts). Minēto pasākumu efekts bija tik pārliecinošs, ka skiti pirtī no saņemtās baudas ir skaļi klieguši. Pie tam mazgāšanās procesā ūdens netika lietots nemaz, taču arī viņi, līdzīgi kā latvieši, somi, krievi u.c. Ziemeļeiropas tautas, ir lietojuši slotiņas, kas skitu gadījumā tika izgatavotas no dažādām stepē augošām zālēm.

Līdzīgas pārvietojamās pirtis bija sastopamas arī vairākām ziemeļu nomadu tautām. To konstrukcijas bija praktiski identiskas, vienīgi filca audums tika aizvietots ar zvērādām.

Arī pirts kurināšanas tradīcijas nedaudz atšķīrās – ziemeļnieki pirts vidū kurināja ugunskuru, karsēja līdz baltkvēlei akmeņus, uz kuriem pēc tam lēja virsū ūdeni, nevis meta sakarsētus akmeņus ūdenī, kā to darīja skiti.